1989.gada 3.maijs.

Suitu galvaspilsētas centrālajā laukā ap plkst. 800 (pēc vietēja laika) sākam pulcēties tik ilgi gaidītajam braucienam.  Pēdējos norādījumus dod mammas, savas bažas izskata tēvi utt. Bet man jau tas viss šobrīd ir mazsvarīgi.
Pēdējā brīdī ierodas medeksperti Priede un Borisova ar svariem. Dīvainākais ir tas, ka somas smagākas ir sieviešu kārtas pārstāvēm (to kļūdu cenšamies ceļā labot).
Un tad klāt ir “spec.” autobuss no Gudeniekiem ar Vitāliju pie “barankas”.
Pēc brauciena līdz Rīgai krietna snaudiena garumā tiek veikti pēdējie izmisīgie maršruti pa galvaspilsētas bodēm, citam pēc somas (Džo), citam pēc vēl kaut kā. Manu sirdi vēl spiež nenopirktais “grāpis”. Pērku divus, jo baidos, ka , ja būs tikai viens, “tīņi” kādā zvērīga izsalkuma brīdī to vienu varētu notiesāt ar visu saturu.
Pirms ceļā došanās mūsu doktors vēl iet zvanīt uz mājām, lai pasūtītu karieti atpakaļceļam no Rīgas, ja mēs tomēr atgriežamies.
Un 17.28 (nu jau pēc krievu laika) mūsu mīļais “adlerītis” sāk ripot uz mūsu sapņu zemes pusi. Es personīgi ātri vien atslēdzos no apkārtējās pasaules, jo tās mazgulētās naktis liek sevi manīt.